Reuge Sūrjervs (Rõuge Suurjärv) atrodas dziļajā un gleznainajā Reuges senlejā, un tas ir viens no skaistākajiem un zināmākajiem ezeriem visā Dienvidigaunijā. Ezers pieder pie Reuges ezeru virknes, kurus savā starpā savieno vairāki strauti un avoti. Sūrjervs ir visdziļākais no Igaunijas ezeriem – līdz 38 metriem (pēc dažiem mērījumiem pat 41 m). Ezers padziļinās vienmērīgi, un tā dziļākā vieta atrodas nedaudz uz dienvidaustrumiem no vidusdaļas. Gultni pārsvarā klāj dūņas, kas rada piemērotu dzīvotni zemūdens augiem un faunai.

Sūrjerva platība ir 13,5 hektāri, bet vidējais dziļums ir gandrīz 12 metri. Tas ir caurteces ezers – ūdens tajā ieplūst no dienvidiem no Līnjerva (Liinjärv) un Valgjerva (Valgjärv) un no ziemeļiem no Kausjerva (Kaussjärv), bet izteka pa ziemeļrietumu pusi caur Reuges jeb Ajo strautu ietek Ratasjervā (Ratasjärv). Ezerā ir daudz krasta un gultnes avotu, kas uztur ūdeni tīru un vēsu.

Ūdens krāsa mainās no oranžas līdz gaiši zaļai, un caurredzamība ir atkarīga no gadalaika un gaismas. Augājs ir daudzveidīgs – tajā konstatētas 22 augu sugas, tostarp reta sūnu suga Fissidens julianus, peldošā glīvene, ūdensroze un dzeltenā lēpe. Avotsūnas, mieturaļģes un vārpainā daudzlape klāj ezera gultni līdz pat 8 metru dziļumam. Zivju faunā dominē asari un raudas, taču ezers nodrošina dzīvotni arī upes vēžiem, lai gan lielā dziļuma dēļ vēžiem piemērotā teritorija ir neliela.

Vasaras sezonā apmeklētājus gaida Reuge Sūrjerva pludmale ar peldvietu un nelielu bērnu rotaļu laukumu, kas padara to par jauku vietu ģimenes atpūtai. Ezera krastā atrodas autostāvvieta un informācijas stendi, kas iepazīstina gan ar ezeru, gan ar Reuges senlejas dabas vērtībām. Sūrjerva krastā atrodas arī National Geographic dzeltenais rāmis – oficiāla fotografēšanās vieta, no kuras paveras skaists skats uz ezeru un senlejas reljefajām nogāzēm. Šī ir viena no visvairāk fotografētajām vietām visā Veru apriņķī.

Saskaņā ar tautas teikām Reuge Sūrjervs atnācis no Vītinas robežas, no pašreizējās Sūrsoo (Lielā purva) vietas, izgraužot sev ceļu cauri kalnam. Vēl šodien kalnā ir redzama liela grava, kas it kā apstiprina šo leģendu. Cita leģenda vēsta, ka kara laikā ezerā nogrimusi vecā baznīca ar sudraba zvaniem, un katru gadu pirms Miķeļdienas pār ezeru paceļas noslēpumains tilts, pa kuru staigā melns mūks, saukdams:
„Nāks laiks, nāks laiks, kad šī baznīca ar saviem zvaniem atkal celsies augšā!“